Fotogrāfija kā komunikācija_Barts,Benjamins,Bergers Rolans Barts: -saprast un uzzināt, kas ir fotogrāfija pati „par sevi.” -fotogrāfija nav klasificējama, un to nevar atdalīt no sava referenta -konstituēšana, ko piedzīvojis teju katrs indivīds – jūtot, sev pievērsto kameras objektīvu, it kā mainās cilvēka ķermenis, un tā valoda. Autors to raksturo, kā vēlmi attēlā tikt iemūžinātam, kā inteliģentam, cēlam un iznesīgam cilvēkam. (Individuāli pēc katra cilvēka skaistuma ideāliem). -fotogrāfijā vēlme būt atainotam ar savu „es,” taču ne vienmēr, redzamajā attēlā, iespējams saskatīt indivīda īsto un patieso personību. Benjamins: -mūsdienu mākslasdarbi ir zaudējuši savu īpašo auru, pamatojoties uz to, ka tie kļuvuši mehanizēti un apzināti kopēti -tikai antīkās kultūras un renesanses laika mākslasdarbiem piemīt īpaša aura, savas unikalitātes dēļ Bergers: -ar redzi mēs iepazīstam apkārtējo pasauli, un lietas kādas mēs tās redzam ir pakļautas tam, ko mēs par tām domājām, vai, kam ticam -attēls ir aina, ko iespējams atjaunot vai reproducēt Kas varētu būt mākslasdarba aura? Kur tā ir pazudusi? Vai jūs piekrītat Benjaminam?         Benjamins auru definē kā attāluma unikālu fenomenu, pauž viedokli ka mehanizētiem mākslasdarbiem nepiemīt auras, un tiem, kas tikuši apzināti kopēti (fotografēti vai filmēti), tā ir zudusi. Runājot par glezniecību, Benjamins uzsver, ka 15.gadsimta un vēl senāka laika darbiem piemita aura arī tāpēc, ka tie atainoja kādu rituālu, vai tam laikam raksturojošu darbību, un uzskatus, taču vairums mūsdienu mākslasdarbu, tapuši bez kādas dziļākas nozīmes. Manuprāt, aura var būt ne tikai pēc mākslinieka pieskāriena pašam mākslas darbam. Mehanizētie mākslas darbi tiek veidoti pēc iztēles, iedvesmas un sajūtām, kā tam vajadzētu izskatīties, kā arī tajā atspoguļojas mākslinieka stils, tāpēc pavisam noteikti- aura tur ir. Tikai rodas jautājums- vai šo auru nav tik viegli un pat neapzināti nokopēt? Vai arī gleznošanu mēs savā zempaziņā nekopējam, ja, piemēram, aizejam uz kāda iedvesmojoša mākslinieka izstādi. Mums rodas galvā tās bildes, kas radījušas vislielākās emocijas. Radot mākslu, mēs tās liekam kopā un liekam ārā, un tas ir pavisam nemanāmi sajaucoties ar mūsu neatkārtojamo māksliniecisko skaistuma izjūtu, tapēc Benjaminam piekrītu daļēji.

Fotogrāfija kā komunikācija_Barts,Benjamins,Bergers

Rolans Barts:
-saprast un uzzināt, kas ir fotogrāfija pati „par sevi.”
-fotogrāfija nav klasificējama, un to nevar atdalīt no sava referenta
-konstituēšana, ko piedzīvojis teju katrs indivīds – jūtot, sev pievērsto kameras objektīvu, it kā mainās cilvēka ķermenis, un tā valoda. Autors to raksturo, kā vēlmi attēlā tikt iemūžinātam, kā inteliģentam, cēlam un iznesīgam cilvēkam. (Individuāli pēc katra cilvēka skaistuma ideāliem).
-fotogrāfijā vēlme būt atainotam ar savu „es,” taču ne vienmēr, redzamajā attēlā, iespējams saskatīt indivīda īsto un patieso personību.
Benjamins:
-mūsdienu mākslasdarbi ir zaudējuši savu īpašo auru, pamatojoties uz to, ka tie kļuvuši mehanizēti un apzināti kopēti
-tikai antīkās kultūras un renesanses laika mākslasdarbiem piemīt īpaša aura, savas unikalitātes dēļ
Bergers:
-ar redzi mēs iepazīstam apkārtējo pasauli, un lietas kādas mēs tās redzam ir pakļautas tam, ko mēs par tām domājām, vai, kam ticam
-attēls ir aina, ko iespējams atjaunot vai reproducēt
Kas varētu būt mākslasdarba aura? Kur tā ir pazudusi? Vai jūs piekrītat Benjaminam?
       
Benjamins auru definē kā attāluma unikālu fenomenu, pauž viedokli ka mehanizētiem mākslasdarbiem nepiemīt auras, un tiem, kas tikuši apzināti kopēti (fotografēti vai filmēti), tā ir zudusi.
Runājot par glezniecību, Benjamins uzsver, ka 15.gadsimta un vēl senāka laika darbiem piemita aura arī tāpēc, ka tie atainoja kādu rituālu, vai tam laikam raksturojošu darbību, un uzskatus, taču vairums mūsdienu mākslasdarbu, tapuši bez kādas dziļākas nozīmes.
Manuprāt, aura var būt ne tikai pēc mākslinieka pieskāriena pašam mākslas darbam. Mehanizētie mākslas darbi tiek veidoti pēc iztēles, iedvesmas un sajūtām, kā tam vajadzētu izskatīties, kā arī tajā atspoguļojas mākslinieka stils, tāpēc pavisam noteikti- aura tur ir. Tikai rodas jautājums- vai šo auru nav tik viegli un pat neapzināti nokopēt?
Vai arī gleznošanu mēs savā zempaziņā nekopējam, ja, piemēram, aizejam uz kāda iedvesmojoša mākslinieka izstādi. Mums rodas galvā tās bildes, kas radījušas vislielākās emocijas. Radot mākslu, mēs tās liekam kopā un liekam ārā, un tas ir pavisam nemanāmi sajaucoties ar mūsu neatkārtojamo māksliniecisko skaistuma izjūtu, tapēc Benjaminam piekrītu daļēji.
Fotogrāfija kā komunikācija_pēdējais seminārs Alfredo: -estētisks ir process, kurā tiek veidota sevis iedomāta vide un pārveidota taustāmā pieredzē -jūtas par dabu  -māksliniekam vien nepietiek ar TV un parastu avīžu informāciju -žurnālistika ir kā pakalpojums, nevis kā iespēja ietekmēt lēmumus -masu mediji ir kā otrs galvenais informācijas avots aiz pieredzes -jo vairāk avotu, jo mazāk ticamības informācijai -žurnālistika ir kā iespēja izprast realitāti vairāk par to, ko redzam tikai mēs paši -māksla ir radīt nepieciešamos jautājumus nevis pasniegt informāciju -ziņu pirmavoti ir aculiecinieki, kas notikuma vietā ir ātrāk par reportieriem Flusser: -bilde ir kā lasāms simbols/kods -bilde ir starpnieks starp pasauli un cilvēku -cilvēku dzīves ir kā funkcijas viņu pašu bildēm -līdz ar rakstību ieviesās ‘vēsturiskā domāšana’, pēctam konceptuālā domāšana- piešķirt nejaušām līnijām, objektiem savu dekodējumu (dekodēt līnijas)- piešķirt savu nozīmi, izpratni -tekstu jēga- izskaidrot bildi un otrādi -fotogrāfijas ‘džungļi’ sastāv no kultūras objektiem. -objekti tiek izmantoti ar nolūku, lai skatītājam ļautu vaļu iztēlei. -ieprogrammētās kameras ieprogrammē arī fotogrāfa iespēju brīvību -viss, ko var nofotografēt ir lietu/būtņu stāvoklis -kameras programma ir radošāka par pašu fotogrāfu -labi fotogrāfi ir tie, kuri spēj pārkāpt kameras programmas robežas -kameru attīstība balstās uz atsauksmēm, kuras veidojas no ieprogrammētu cilvēku viedokļiem -cilvēki- „kameru vergi”  Sontag: -ugunsgrēkā laikā nobildēta piena pudele- jauns pavērsiens skaistas bildes izpratnē -nav objekta, kuru nevar padarīt par skaistumu

Fotogrāfija kā komunikācija_pēdējais seminārs

Alfredo:
-estētisks ir process, kurā tiek veidota sevis iedomāta vide un pārveidota taustāmā pieredzē
-jūtas par dabu 
-māksliniekam vien nepietiek ar TV un parastu avīžu informāciju
-žurnālistika ir kā pakalpojums, nevis kā iespēja ietekmēt lēmumus

-masu mediji ir kā otrs galvenais informācijas avots aiz pieredzes

-jo vairāk avotu, jo mazāk ticamības informācijai

-žurnālistika ir kā iespēja izprast realitāti vairāk par to, ko redzam tikai mēs paši

-māksla ir radīt nepieciešamos jautājumus nevis pasniegt informāciju

-ziņu pirmavoti ir aculiecinieki, kas notikuma vietā ir ātrāk par reportieriem

Flusser:

-bilde ir kā lasāms simbols/kods

-bilde ir starpnieks starp pasauli un cilvēku

-cilvēku dzīves ir kā funkcijas viņu pašu bildēm

-līdz ar rakstību ieviesās ‘vēsturiskā domāšana’, pēctam konceptuālā domāšana- piešķirt nejaušām līnijām, objektiem savu dekodējumu (dekodēt līnijas)- piešķirt savu nozīmi, izpratni

-tekstu jēga- izskaidrot bildi un otrādi

-fotogrāfijas ‘džungļi’ sastāv no kultūras objektiem.

-objekti tiek izmantoti ar nolūku, lai skatītājam ļautu vaļu iztēlei.

-ieprogrammētās kameras ieprogrammē arī fotogrāfa iespēju brīvību

-viss, ko var nofotografēt ir lietu/būtņu stāvoklis

-kameras programma ir radošāka par pašu fotogrāfu

-labi fotogrāfi ir tie, kuri spēj pārkāpt kameras programmas robežas

-kameru attīstība balstās uz atsauksmēm, kuras veidojas no ieprogrammētu cilvēku viedokļiem

-cilvēki- „kameru vergi”

 Sontag:

-ugunsgrēkā laikā nobildēta piena pudele- jauns pavērsiens skaistas bildes izpratnē

-nav objekta, kuru nevar padarīt par skaistumu

Eseja un foto: Marina Abramoviča 3D jeb, kur ir realitāte? Nesen, apmeklējot foto izstādi, kurai autore ir Vika Anisko, kas radījusi foto ar atsauci uz Marinas Abramovičas performancēm, es padomāju- kapēc neradīt atsauci uz Vikas foto un atkal var taču interpretēt pa savam! Te nu varu pieminēt vēl vienu, šoreiz gan franču, autoru Žanu Bodrijāru:”(..)pašlaik mēs dzīvojam hiperrealitātē, kuru veido masu mediju un izklaides industrijas radīta realitātes simulācija, zīmju jūra - vairāk un vairāk informācijas, un arvien mazāk un mazāk nozīmes.” Tad es, meitene, kas dzīvo šajā postmodernajā pasaulē, ar mākslu, kas dažreiz ir tik neizprotama kā matemātikas nodarbības manos vidusskolas laikos, sāku domāt par to, ko es patiesībā daru, varbūt tiešām šīm fotogrāfijām nav nekādas orģinalitātes, jo varbūt nozīme ir tikai realitātei, nevis tam, ko mēs visu laiku interpretējām, pārveidojam, attēlojam pa savam, pārdziedam un fotošopējam? Tomēr, atbildot pati uz savu jautājumu, es tomēr varu teikt, ka šīm fotogrāfijām IR nozīme, jo tās ir tikai un vienīgi personas vārdā Jete emocijas. Viņa iedvesmojas, skatoties, bet viņa interpretē tik DABISKI “pa savam”.  Es dzīvoju pasaulē, kur informācija par katru personu jau ir uzkrājusies kaut kur dziļi datu bāzēs, bet kaut kur vēl dziļāk es vēlētos sajust katras personas datu bāzi tur, viņā iekšā… Cilvēki tik daudz izsakās un komentē, attēlo citātus un liek citu bildes kā savējās (par daudz liek), ka es vairs neredzu neko no tā cilvēka paša, Arī es piedalos sociālo tīklu realitātē, un arī es lieku bildes, bet man ļoti gribās domāt, ka es varu būt arī cilvēks, kas vienkārši iziet pastaigā pa pavasara saulīti un savā skatījumā nofotogrāfē naivās debesis un Andrejsalas ūdeni. Jo katrs taču mēs fotografējam to, kas pašam visvairāk vārās dzīslās, un uzreiz ir redzams, ka, ja nevārās, tad fotogrāfija “nomirst”.  Es neesmu fotogrāfe, un es pat neprotu rīkoties ar Photoshop, bet es esmu cilvēks ar idejām un tas jau vien ir pirmais solis uz to, ka es varētu kādreiz sevi priecīgi saukt par mākslinieci, lai arī cik apbružāti tas mūsdienās neizklausītos. Manuprāt, gan fotogrāfam, gan gleznotājam, gan apģērbu dizainerim ir jābūt tām asinīm dzīslās, lai jūt kā vārās… Bet tad es iedomājos, kas gan ir tas, kas liek visam ķermenī vārīties, būt mazliet jukušam un domāt ar visu savu sirdi, un patiešām to izlikt uz “āru”. Tas noteikti ir kas skumīgs, biedējošs vai kas tāds, kas tevi sagrauj. Arī, lasot Marinas Abramovičas biogrāfiju, es sapratu to, ka patiesībā jau visa sakne ir cilvēka pirmā reize, un es nerunāju par visiem jau zināmo tēmu… Nē, tā taču ir mūsu pati pirmā pieredze, kas saucās “ģimene”. Pirmās bildes albūmā man ir no fotosaloniem, kur mani veda vecāki, kamēr es raudāju aiz kadra, jo nevēlējos tur statiski sēdēt un nevēlējos es vilkt to kleitu, ko izvēlējās mamma, un man bija bail no fotogrāfijas kā no zobārsta. Bērnība domāju, ka fotogrāfs nozibsnīs mani, un būšu es nesmuka uz mūžu ielikta tajā mazajā albūmiņā. Bet atgriežoties pie Marinas, es biju diezgan satriekta, cik ļoti šī viņas ģimene ir viņu radījusi par mākslinieci, kas viņa ir tagad. Bez vecāku pārliekas un pat sadistiskas uzmanības, Marina nebūtu tā sieviete, kas tagad caur asarām, fiziskām sāpēm, garīgu trīs mēnešu ilgu un mokošu klusēšanas performanci uzlūkotu cilvēkus viņu dvēselēs un attīrītu pati savējo. Tā mazliet īsāk sakot, arī Marina, līdzīgi kā es, domā, ka mākslas sākumpunktā cilvēkam ir jāattīra prāts un mazliet jādomā kā bērnam- skaidri un patiesi. Patiesi arī pret sevi un savām spējām, jo es par sevi varu teikt to, ka manas spējas nekad neaizlēks tur, kur viņām nevajadzētu būt. Fotografējot esmu bērns, jo kā persona es arī esmu bērns, man patīk formas, man patīk krāsas, un man patīk līnijas, kas izskatās tik mīkstas un viļņojošas, ka es vēlētos tām pieskarties… No tā var secināt, ka katra nepieredzējuša fotogrāfijas jau radu to pirmo iespaidu un tēlu. Vēlāk nāk apstrāde, domu sakārtošana, cita realitāte un tā cita pieaugušo pasaule. Iespējams, ka aizvien vairāk cilvēki pārāk ātri “pieaug” ārēji, valkājot tās dīvaini adītās melnās cepures, uzkrāsojot sarkanas lūpas, un nopērkot kostīmiņu veikalā Zara. Un tad viņi pārtop par māksliniekiem. Tik brīnumaini, ka tā, bet es gan gribu palikt sava iesācēja bērna, ar rakstaino džemperi, profiliņā un palikt pa gaisu. Varbūt arī katram iesācējam nebūtu jābaidās no savas neveiklības, bet vienkārši jāfotogrāfē viss pēc kārtas, bet vēlāk jau tas viss pēc kārtas pārtop netīšām par atlasītu fotogrāfiju stāstu. Stāstus, kas balstīti uz patiesiem notikumiem novērtē, bet par tiem, kas ir Holivudas grāvēji kliedz un fano. Tad ko nu lai cilvēks mākslinieks izvēlas? Tad nu, turpinot tēmu par cilvēku, kuru es iepazinu, tas ir meiteni Jeti Čudovu, es liku viņai pavērot katru bildi un parādīt emocijas, ko viņa redz. "Onion" rekvizīts gan nebija sīpols un Jete patiesībā nemāk lidot, bet viņai tas tik patiesi sanāca!!! Un nobeigumā- manas atziņas un aizguvums no Marinas par darbiem, kas savās saknē nāca tieši no Marinas Abramovičas, taču, pēc manām domām, šīs atziņas, iepazīstot Jeti, lieliski “gāja roku rokā” arī kontekstā, kur šajās fotogrāfijās uzmanība tika vērsta uz sievietes emocijām.  Tātad galvenā atziņa- visgrūtākais ir nedarīt neko un būt tikai ar sevi un savām domām. Otrkārt, apēst sīpolu ir tas pats, kas kādu gaidīt, uztraukties par savu izskatu, vienmēr nepareizie vīrieši, un vienmēr kaut ko vēlēties. Un treškārt, rodas divi jautājumi, cik veiksmīgai un skaistai tagad ir jābūt sievietei un kādas ir sekas? Vai sievietei jābūt stiprai?

Eseja un foto: Marina Abramoviča 3D jeb, kur ir realitāte?

Nesen, apmeklējot foto izstādi, kurai autore ir Vika Anisko, kas radījusi foto ar atsauci uz Marinas Abramovičas performancēm, es padomāju- kapēc neradīt atsauci uz Vikas foto un atkal var taču interpretēt pa savam! Te nu varu pieminēt vēl vienu, šoreiz gan franču, autoru Žanu Bodrijāru:”(..)pašlaik mēs dzīvojam hiperrealitātē, kuru veido masu mediju un izklaides industrijas radīta realitātes simulācija, zīmju jūra - vairāk un vairāk informācijas, un arvien mazāk un mazāk nozīmes.” Tad es, meitene, kas dzīvo šajā postmodernajā pasaulē, ar mākslu, kas dažreiz ir tik neizprotama kā matemātikas nodarbības manos vidusskolas laikos, sāku domāt par to, ko es patiesībā daru, varbūt tiešām šīm fotogrāfijām nav nekādas orģinalitātes, jo varbūt nozīme ir tikai realitātei, nevis tam, ko mēs visu laiku interpretējām, pārveidojam, attēlojam pa savam, pārdziedam un fotošopējam? Tomēr, atbildot pati uz savu jautājumu, es tomēr varu teikt, ka šīm fotogrāfijām IR nozīme, jo tās ir tikai un vienīgi personas vārdā Jete emocijas. Viņa iedvesmojas, skatoties, bet viņa interpretē tik DABISKI “pa savam”. 

Es dzīvoju pasaulē, kur informācija par katru personu jau ir uzkrājusies kaut kur dziļi datu bāzēs, bet kaut kur vēl dziļāk es vēlētos sajust katras personas datu bāzi tur, viņā iekšā… Cilvēki tik daudz izsakās un komentē, attēlo citātus un liek citu bildes kā savējās (par daudz liek), ka es vairs neredzu neko no tā cilvēka paša, Arī es piedalos sociālo tīklu realitātē, un arī es lieku bildes, bet man ļoti gribās domāt, ka es varu būt arī cilvēks, kas vienkārši iziet pastaigā pa pavasara saulīti un savā skatījumā nofotogrāfē naivās debesis un Andrejsalas ūdeni. Jo katrs taču mēs fotografējam to, kas pašam visvairāk vārās dzīslās, un uzreiz ir redzams, ka, ja nevārās, tad fotogrāfija “nomirst”. 

Es neesmu fotogrāfe, un es pat neprotu rīkoties ar Photoshop, bet es esmu cilvēks ar idejām un tas jau vien ir pirmais solis uz to, ka es varētu kādreiz sevi priecīgi saukt par mākslinieci, lai arī cik apbružāti tas mūsdienās neizklausītos. Manuprāt, gan fotogrāfam, gan gleznotājam, gan apģērbu dizainerim ir jābūt tām asinīm dzīslās, lai jūt kā vārās… Bet tad es iedomājos, kas gan ir tas, kas liek visam ķermenī vārīties, būt mazliet jukušam un domāt ar visu savu sirdi, un patiešām to izlikt uz “āru”. Tas noteikti ir kas skumīgs, biedējošs vai kas tāds, kas tevi sagrauj. Arī, lasot Marinas Abramovičas biogrāfiju, es sapratu to, ka patiesībā jau visa sakne ir cilvēka pirmā reize, un es nerunāju par visiem jau zināmo tēmu… Nē, tā taču ir mūsu pati pirmā pieredze, kas saucās “ģimene”. Pirmās bildes albūmā man ir no fotosaloniem, kur mani veda vecāki, kamēr es raudāju aiz kadra, jo nevēlējos tur statiski sēdēt un nevēlējos es vilkt to kleitu, ko izvēlējās mamma, un man bija bail no fotogrāfijas kā no zobārsta. Bērnība domāju, ka fotogrāfs nozibsnīs mani, un būšu es nesmuka uz mūžu ielikta tajā mazajā albūmiņā.

Bet atgriežoties pie Marinas, es biju diezgan satriekta, cik ļoti šī viņas ģimene ir viņu radījusi par mākslinieci, kas viņa ir tagad. Bez vecāku pārliekas un pat sadistiskas uzmanības, Marina nebūtu tā sieviete, kas tagad caur asarām, fiziskām sāpēm, garīgu trīs mēnešu ilgu un mokošu klusēšanas performanci uzlūkotu cilvēkus viņu dvēselēs un attīrītu pati savējo. Tā mazliet īsāk sakot, arī Marina, līdzīgi kā es, domā, ka mākslas sākumpunktā cilvēkam ir jāattīra prāts un mazliet jādomā kā bērnam- skaidri un patiesi. Patiesi arī pret sevi un savām spējām, jo es par sevi varu teikt to, ka manas spējas nekad neaizlēks tur, kur viņām nevajadzētu būt. Fotografējot esmu bērns, jo kā persona es arī esmu bērns, man patīk formas, man patīk krāsas, un man patīk līnijas, kas izskatās tik mīkstas un viļņojošas, ka es vēlētos tām pieskarties… No tā var secināt, ka katra nepieredzējuša fotogrāfijas jau radu to pirmo iespaidu un tēlu. Vēlāk nāk apstrāde, domu sakārtošana, cita realitāte un tā cita pieaugušo pasaule. Iespējams, ka aizvien vairāk cilvēki pārāk ātri “pieaug” ārēji, valkājot tās dīvaini adītās melnās cepures, uzkrāsojot sarkanas lūpas, un nopērkot kostīmiņu veikalā Zara. Un tad viņi pārtop par māksliniekiem. Tik brīnumaini, ka tā, bet es gan gribu palikt sava iesācēja bērna, ar rakstaino džemperi, profiliņā un palikt pa gaisu. Varbūt arī katram iesācējam nebūtu jābaidās no savas neveiklības, bet vienkārši jāfotogrāfē viss pēc kārtas, bet vēlāk jau tas viss pēc kārtas pārtop netīšām par atlasītu fotogrāfiju stāstu. Stāstus, kas balstīti uz patiesiem notikumiem novērtē, bet par tiem, kas ir Holivudas grāvēji kliedz un fano. Tad ko nu lai cilvēks mākslinieks izvēlas?

Tad nu, turpinot tēmu par cilvēku, kuru es iepazinu, tas ir meiteni Jeti Čudovu, es liku viņai pavērot katru bildi un parādīt emocijas, ko viņa redz.

"Onion" rekvizīts gan nebija sīpols un Jete patiesībā nemāk lidot, bet viņai tas tik patiesi sanāca!!!

Un nobeigumā- manas atziņas un aizguvums no Marinas par darbiem, kas savās saknē nāca tieši no Marinas Abramovičas, taču, pēc manām domām, šīs atziņas, iepazīstot Jeti, lieliski “gāja roku rokā” arī kontekstā, kur šajās fotogrāfijās uzmanība tika vērsta uz sievietes emocijām. 

Tātad galvenā atziņa- visgrūtākais ir nedarīt neko un būt tikai ar sevi un savām domām.

Otrkārt, apēst sīpolu ir tas pats, kas kādu gaidīt, uztraukties par savu izskatu, vienmēr nepareizie vīrieši, un vienmēr kaut ko vēlēties.

Un treškārt, rodas divi jautājumi, cik veiksmīgai un skaistai tagad ir jābūt sievietei un kādas ir sekas? Vai sievietei jābūt stiprai?

Sociāla problēma Turpinot tēmu par studiju priekšmetu fotogrāfija kā komunikācija, es pastāstīšu (minmālistiski, bet uzskatāmi) par manu personiski sociālo problēmu- ikdienas sīkumi, kurus tik bieži nepamanu. Tad kad pamanu, tad gan gribas iemūžināt vai nočiept! :) Šie daži sīkumi man vienmēr tiek aizgūti no pēdējā foto redzamās personas vārdā Sintija Strazdiņa, viņa patiesībā ir visiem tiem sīkumiem autore. No viņas es iedvesmojos

Sociāla problēma

Turpinot tēmu par studiju priekšmetu fotogrāfija kā komunikācija, es pastāstīšu (minmālistiski, bet uzskatāmi) par manu personiski sociālo problēmu- ikdienas sīkumi, kurus tik bieži nepamanu. Tad kad pamanu, tad gan gribas iemūžināt vai nočiept! :) Šie daži sīkumi man vienmēr tiek aizgūti no pēdējā foto redzamās personas vārdā Sintija Strazdiņa, viņa patiesībā ir visiem tiem sīkumiem autore. No viņas es iedvesmojos

Fotogrāfija kā komunikācija Fotogrāfijas tika veiktas studiju priekšmeta (un mazliet traka gara) fotogrāfija kā komunikācija iespaidā.  Cilvēks, kuru es iepazinu ir meitene vārdā Jete Čudova, viņā slēpjas noteikti kaut kas no Francijas un kaut kas no Maskavas… Un kaut kas pavisam noteikti no Latvijas dizaina.  Foto veicu showroom 8Rooms un visi foto uzņemti ar telefonu

Fotogrāfija kā komunikācija

Fotogrāfijas tika veiktas studiju priekšmeta (un mazliet traka gara) fotogrāfija kā komunikācija iespaidā. 

Cilvēks, kuru es iepazinu ir meitene vārdā Jete Čudova, viņā slēpjas noteikti kaut kas no Francijas un kaut kas no Maskavas… Un kaut kas pavisam noteikti no Latvijas dizaina. 

Foto veicu showroom 8Rooms un visi foto uzņemti ar telefonu

Circles. miss-italy: i think you’re wrong i think you’re ugly i hate your smile you never make me laugh you never make my coffee right or like to have pillow fights so go away i hate you now you can’t make me smile or dance or sing or cry i don’t like your voice or your face i don’t like you though i know that the more i say this to myself the more i find my thoughts wandering  over to you.  (Source: italian-darlin)

Circles.

miss-italy:

i think you’re wrong

i think you’re ugly

i hate your smile

you never make me laugh

you never make my coffee right

or like to have pillow fights

so go away

i hate you now

you can’t make me smile

or dance or sing or cry

i don’t like your voice

or your face

i don’t like you

though i know that the more i say this to myself

the more i find my thoughts wandering 

over to you. 

(Source: italian-darlin)

“Do you fall in love often?” “Yes often. With a view, with a book, with a dog, a cat, with numbers, with friends, with complete strangers, with nothing at all.”

 by E. E. Cummings